In memory of
Ingrida Vairogs
October 11, 1930 - March 30, 2025
[Biogrāfija latviski seko tālāk lapas-pusē.]
Ingrida Ella Sofija Dulpiņš Vairogs was born on Oct 11, 1930, in Kandava, Latvija. Her father, Kārlis Eduards Dulpiņš, was the Kandavas train station master. When she was about four years old, the family moved to Liepaja, where her father became the train station master for the larger city of Liepaja. Her mother, Elza (Ikše) also had close family in Liepaja. Ingrīda had two older brothers, Haralds (1921) and Olgerts (1925). All three of the Dulpiņu kids often hung out with their cousins, the seven Grava kids, forming a closeknit pack of ten kids close in age (from 1921 to 1931), who lived near each other in Liepaja. All of the kids were very fond of each other, and Ingrida was particularly close to the two Grava sisters, Edite and Biruta.
During WWII, the Dulpiņš family fled Latvija, ending up in the Mēzene DP camp in Lubeck, Germany. Ingrida’s brothers were conscripted into the German army during the war. Olgerts was the lucky one, as he ended up in Germany after the war, while Haralds unfortunately had to remain in Latvija. Ingrida was a young teenager in the DP camp. She attended the Lubeck Latvian High School until it closed during the fall of 1948. She was remembered as being very smart & an excellent student, and also participated in many of the DP camp social activities, from girl scouts, to folk dancing.
After WWII ended, and the DP camps in Germany closed down, Ingrida’s father and brother were sponsored to go work in the Kerr-Addison Gold mine in Virginiatown, Ontario. In January 1949, Ingrida, an 18 year old teenager, and her mother Elza were able to emigrate to join them in Northern Ontario. This gold mine was one of the most productive of the time, and they desperately needed workers, welcoming the many European immigrants with open arms. As a result, many Latvians emigrated to northern Ontario, in particular to Kirkland Lake, Kearns, and Virginiatown after the war. These became vibrant communities, with lots of young people. The war was over, they had money in their pockets, and they lived in a beautiful setting, with lots of fishing, hunting and skiing in the Canadian boreal forests. For Latvians, these were also great places to pick mushrooms and blueberries. The men worked in the gold mines, but there were not a lot of options for work for the women. Ingrida worked as a babysitter for a young Ukrainian family with small children.
Ingrīda was one of the beauties of Kearns, very kind, with a sparkling personality & sharp mind. Jānis (Jancis) Vairogs was the roguish, classically handsome man with swept back blonde hair, who played volleyball and enjoyed partying with his buddies. He met the beautiful Ingrida, but was too scared to ask her out. He actually asked her brother, Olgerts, to find out if she would be willing to go out with him! They were married on May 21, 1950, in Virginiatown. There were 30 people present, and Archbishop Arnolds Lūsis presided over the wedding.
In Kearns, Ingrīda was close friends with Valentīna Bikaunieks, and the two of them would ski out onto the frozen lake in the middle of winter, cross their skis, lie back and sunbathe in the snow, before skiing home to make dinner. Her brother, Olgerts, later married Valentīna in 1955.
Ingrida was very close to her paternal grandmother, Agnese (Nēze) Norenbergs, who came to live with the Dulpiņu family up north in Kearns during the last years of her life (1878 -1954). Her grandmother taught her how to speak the Lību (Livonian) language, as she was a Lībiete. Unfortunately, Ingrida could not remember any of the Livonian language later in life.
Life went on, and many Latvians, including Ingrida, Jancis and her parents, left northern Ontario. Many headed to Toronto, with more job opportunities, and more Latvians. They first lived on Windermere Rd in the High Park area of Toronto, and then Ingrida and Jancis, as well has her parents, all lived in a duplex house at 39 Ridley Blvd in Toronto for many years.
After her mother and father died (in 1985 and 1987), Ingrīda and Jancis sold the house on Ridley Blvd, and moved out to Scarborough, to 6 Mist Hollow Square. This house was nearby to Edite (Grava) and Viesturs Zarins’ house. Edite, her cousin from Liepaja, and Ingrīda were always close. The two couples spent much time together, helping and supporting each other.
Ingrīda and Jancis had a beloved cottage up by Bobcaygeon, ON. She loved feeding a friendly chipmunk up there that she named Alvin. At home, they had a fluffy little white dog, named Bunny, whom she adored. Ingrida always had a soft spot for dogs!
For most of her career, Ingrida worked as a bookkeeper, first for a car dealership, and then later for Tridel, the real estate development firm. She was very good with numbers, organized and very practical. She loved to be well dressed for work, & always wore high heels. One day, on her way home from work, she broke one of the high heels. Ever practical Ingrida, she promptly broke off the heel of the other shoe and walked home in ‘slippers’.
Ingrida was very involved in the St Andrew’s Latvian Church, an active member of the church council, it’s women’s committee, and also served as its treasurer.
After Jancis and Oļģerts both died in 2010, life became more difficult for Ingrida, and her own health problems became very serious. She struggled with many infections in her legs over those few years, until it became medically necessary to amputate her leg in the fall of 2013. As a result, Ingrīda lived in the Scarborough General Hospital Rehab Unit for quite a few months until a suitable assisted living home could be located for her. During this time, her home in Scarborough had to be sold.
Ingrida lived at the Scarborough Retirement Residence on Markham Rd. Life in a wheelchair, even a motorized one, was challenging, but she never lost her sweet smile, and continued to be involved in the residence’s activities. She had a competitive streak, loved to play cards and go on trips to a casino!
Unfortunately, that facility did not have the equipment needed for her ongoing care, and she had to move again into the Chartwell Grenadier Retirement Residence by High Park right before Christmas 2017. She continued to enjoy life as well as she could, travelling around Toronto, and often going to the Latvian Centre via WheelTrans. Her iPad was her constant companion, for Mahjong games and emails. Ingrida had a lot of help and support from many of her local Grava family members, her dear friend Dzintra Mejoule, and Peter & Nancy Bikaunieks, all of whom she considered to be family. Ingrīda stayed at the Grenadier until February of 2024, when due to declining health, she moved into Kristus Darzs Latvian Home in Woodbridge, ON. There she once again enjoyed the company of her cousin Edite, who lived in the room next door. In particular, they enthusiastically attended the Latvian song singalongs, and visiting with each other.
Unfortunately, Edite’s health was also fading, and she passed away peacefully in Nov, 2024. Afterwards, Ingrida’s health and memory were also slipping away. It was not easy for a person who had been so organized and aware of everything to not be able to remember things, and this frustrated her greatly. Still her sunny smile would light up her face whenever we visited, “Hai-you!”, and she would eagerly ask us for news about how everyone was doing. She thoroughly enjoyed the frequent visits from her close family and friends, the many cards sent by relatives living further way, and the nightly phone calls from her godson, Jānis Dulpiņš.
As this past winter came to a close, we could all tell that our dear Ingrida was slipping away from us. Conversations became more difficult, but the spark in her eyes and warm smile were always still there.
Ingrida peacefully left this world in her sleep on the evening of March 30, 2025. We will all miss her terribly but we are thankful that she is now at peace.
********************
The funeral service will be livestreamed as of 9:40am on Saturday, April 26th. Please click on the link above during that time to connect. You can also view the recording as of April 29th by clicking on the media tab above.
*********************
Ingrīda Ella Sofija Dulpiņa Vairoga dzima 1930. gada 11. oktobrī Kandavā, Latvijā. Viņas tēvs, Kārlis Eduards Dulpiņš, bija Kandavas dzelzceļa stacijas vadītājs. Kad viņai bija četri gadi, ģimene pārcēlās uz Liepāju, kur tēvs kļuva par Liepājas pilsētas dzelzceļa stacijas vadītāju. Liepājā arī dzīvoja viņas mātes Elzas (Ikše) tuvi radinieki, Irma (Mindenberga) Grava ar ģimeni. Ingrīdai bija divi vecāki brāļi - Haralds (1921) un Olģerts (1925). Netālu Liepājā dzīvoja brālēni un māsīcas, septiņi Gravas bērni. Visi trīs Dulpiņu bērni bieži satikās ar viņiem, veidojot tuvu bērnu pulciņu (visi dzimuši starp 1921. un 1931. gadam). Visi bērni viens otru ļoti mīlēja, un Ingrīda īpaši bija tuva ar abām māsīcām, Edīti un Birutu.
Otrā pasaules kara laikā Dulpiņu ģimene izbēga no Latvijas un nonāca Mēzenes DP nometnē Libekā, Vācijā. Ingrīdas brāļus kara laikā iesauca vācu armijā. Olģertam laimējās, jo viņš pēc kara nonāca Vācijā, bet Haraldam dzīve palika Latvijā. Ingrīda bija jauna pusaudze DP nometnē, un viņa mācījās Libekas latviešu vidusskolā līdz 1948. gada rudenim, kad skolu slēdza. Skolas biedri viņu atcerējās kā ļoti gudru un teicamu skolnieci. Viņa piedalījās arī daudzās DP nometnes sabiedriskajās aktivitātēs, kā piemēram Gaidās un tautas dejās.
Kad Otrāis pasaules karš beidzās un DP nometnes slēdza, Ingrīdas tēvam un brālim Olģertam deva izdevību ceļot uz Kanādu, lai strādātu Kerr-Addison zelta raktuvēs ziemeļ-Ontario. Šī zelta raktuve bija viena no visražīgākajām tajā laikā, strādnieki bija ļoti vajadzīgi un raktuve labprāt pieņēma Eiropas emigrantus. Daudz latvieši pēc kara emigrēja uz Ontario ziemeļiem, īpaši uz Kirkland Lake, Kearns un Virginiatown, lai strādātu raktuvēs. Šīs pilsētiņas kļuva par sparīgām kopienām ar daudz jauniešiem. Kaŗš bija beidzies, kabatās bija naudiņa, viņi dzīvoja skaistā vidē, kur bija daudz iespēju makšķerēt, medīt, slēpot Kanādas boreālajos mežos, un bija lieliskas vietas kur lasīt sēnes un mellenes.
1949. gada janvārī, 18 gadus vecā Ingrīda, kopā ar savu māti Elzu, aizceļoja uz Kearns, Kanādu, lai būtu kopā ar Eduardu un Oļģertu. Vīrieši strādāja zelta raktuvēs, bet sievietēm nebija daudz darba iespēju. Ingrīda atrada darbu strādājot kā auklīte vietējai ukraiņu ģimenei ar maziem bērniem.
Ingrīda bija viena no Kearns skaistulēm, ļoti laipna, ar dzirkstošu un asu prātu. Jānis (Jancis) Vairogs bija spēcīgs, klasiski izskatīgs vīrietis ar gariem blondiem matiem, spēlēja volejbolu un labprāt izklaidējās kopā ar saviem draugiem. Viņš iepazinās ar skaisto Ingrīdu, bet bija pārāk kautrīgs viņu uzaicināt uz randiņu. Jānis beidzot lūdza viņas brālim Olģertam, lai noskaidrotu, vai Ingrīda būtu ar mieru ar viņu tikties! Ingrīda un Jancis apprecējās 1950. gada 21. maijā Virginiatown. Kāzās piedalījās 30 cilvēki, un tās vadīja arhibīskaps Arnolds Lūsis.
Ingrīdas vistuvākā draudzene bija Valentīna Bikaunieks. Ziemā, abas kopā slēpoja pa aizsalušo ezeru, krustoja slēpes, gulēja un sauļojās sniegā. Pēc tam devās mājās lai gatavotu vakariņas. 1955. gadā, Ingrīdas brālis Olģerts apprecēja Valentīnu.
Ingrīdai ļoti mīla bija vecmāmiņa no tēva puses, Agnese (Nēze) Norenberga, kura dzīves pēdējos gados (1878-1954) dzīvoja ar Dulpiņu ģimeni ziemeļos. Vecmāmiņa bija lībiete un iemācīja Ingrīdai lībiešu valodu. Diemžēl vēlāk dzīvē Ingrīda vairs nespēja atcerēties šo valodu.
Dzīve ritēja tālāk, un daudzi latvieši, ieskaitot Ingrīdu, Janci un viņas vecāki, atstāja ziemeļu Ontario un devās uz dienvidiem uz Toronto, kur bija labākas darba iespējas un kuplāka latviešu sabiedrība. Sakumā viņi dzīvoja Windermere Rd, High Park rajonā, un pēc tam Ingrīda un Jancis ilgus gadus nodzīvoja divstāvu mājā Ridley Blvd, Toronto, kopā ar Ingrīdas vecākiem.
Pēc tam kad viņas mātes un tēva aizgāja mūžībā (1985.g. un 1987.g.), Ingrīda un Jancis pārcēlās uz Scarborough. Šī māja atradās netālu no māsīcas Edītes (Gravas) un Viestura Zariņu mājas un abi pāri daudz laika pavadīja kopā, palīdzot un atbalstot viens otru.
Ingrīdai un Jānim ari sev uzcēla iemīļotu vasarnīcu Bobcaygeon, ON, pusotru stundas braucienu no Scarborough. Tur Ingrīda baroja draudzīgo vāverēnu, ko viņa nosauca par Alvīnu. Viņiem arī piederēja pūkains balts sunītis, vārdā Bunny, viņas mazais mīlulītis.
Lielāko daļu savā karjerā, Ingrīda strādāja par grāmatvedi, vispirms automašīnu tirdzniecībā, bet vēlāk nekustamā īpašuma kompānijā, Tridel. Viņai ļoti labi padevās skaitļi, viņa bija organizēta un ļoti praktiska. Viņai patika glīti saģērbties darbam, un vienmēr valkāja augstpapēžu kurpes. Kādu dienu, dodoties mājās no darba, viņai nolūza kurpei papēdis. Vienmēr praktiskā, Ingrīda nekavējoties nolauza otrai kurpei papēdi un devās mājās “čībiņās”.
Ingrīda bija ļoti ticīga, un iesaistījās Svētā Andreja latviešu draudzes darbā, aktīvi darbojās draudzes padomē, sieviešu komitejā, kā arī kalpoja kā draudzes kasiere.
Pēc Jāņa un Oļģerta nāvēm 2010. gadā, Ingrīdas dzīve strauji mainījās, jo pašas veselības problēmas kļuva nopietnas. Šo dažu gadu laikā viņa cīnījās ar vairākām kājas infekcijām. 2013. gada rudenī bija nepieciešami amputēt kāju. Pēc tam Ingrīda vairākus mēnešus dzīvoja Scarborough slimnīcas rehabilitācijas nodaļā, kamēr viņai tika atrasts piemērots mājoklis, un pārdeva viņas Scarborough māju.
Ingrīda dzīvoja Scarborough pansionātā, un kaut dzīve ratiņ krēslā nebija vienmēr viegla, Ingrīda nezaudēja savu saulaino smaidu un turpināja iesaistīties rezidences aktivitātēs. Viņai vienmēr bija dzīves prieks, patika spēlēt kārtis, un doties ekskursijās uz kazino!
Pēc laika, Ingrīdai vairāki aprīkojumi bija nepieciešami viņas nepārtrauktai aprūpei. Tieši pirms 2017. gada Ziemassvētkiem, viņai nācās atkal pārcelties uz citu Toronto pansionāti, Chartwell Grenadier, High Park rajonā.
Ingrīda turpināja baudīt dzīvi, vēl ceļojot pa Toronto, un bieži devās uz latviešu centru ar WheelTrans (autobusu). Viņas iPad bija pastāvīgi viņai klāt, lai spēlētu madžonga spēles un sūtītu e-pastus radiem un draugiem. Ingrīdai daudz palīdzēja un atbalstīja vietējie Gravas ģimenes locekļi, viņas dārgā draudzene Dzintra Mejoule, krustdēls Jānis Dulpiņš, un Pēteris un Nensija Bikaunieki, kurus viņa visus uzskatīja kā savu ģimeni.
Ingrīda nodzīvoja Grenadierā līdz 2024. gada februārim, kad veselības stāvokļa dēļ viņa pārcēlās uz Kristus Dārza latviešu aprūpes namu Woodbridge, ON. Tur viņa atkal baudīja savas māsīcas Edītes sabiedrību, jo dzīvoja blakus istabā. Abas māsīcas kopā apmeklēja nodarbības, un viņām itsevišķi patika latviešu dziesmu dziedāšana. Ingrīdai ļoti patika biežie ģimenes locekļu un draugu apmeklējumi, daudzās apsveikuma kartītes ko sūtīja tālāk dzīvojošie radiņi, kā arī krustdēla Jāņa Dulpiņa ikdienišķie telefona zvani.
Diemžēl Edītes veselība pasliktinājās un viņa mierīgi aizgāja mūžībā 2024. gada novembrī. Pēc tam arī Ingrīdai veselība un atmiņa pasliktinājās. Ingrīdai, kas bija tik organizēta un apzinīga, nebija viegli kad atmiņa vairs nekalpoja, un tas viņu ļoti nomāca. Tomēr viņas saulainais smaids nepazuda, un vienmēr mūs sveicināja ar jautru “Hai-jū!”, un labprāt jautāja par jaunumiem.
Kad pagājušā ziema tuvojās noslēgumam, mēs visi nojautām, ka mūsu mīļā Ingrīda no mums sāk aiziet. Sarunas kļuva grūtākas, bet nekad nezuda dzirkstis viņas acīs un sirsnīgais smaids.
Mierīgi, miegā, Ingrīda atstāja šo pasauli 2025. gada 30. marta vakarā. Mums visiem viņas ļoti pietrūkst, bet mēs esam pateicīgi ka viņa tagad ir mierā.
Ingrida Ella Sofija Dulpiņš Vairogs was born on Oct 11, 1930, in Kandava, Latvija. Her father, Kārlis Eduards Dulpiņš, was the Kandavas train station master. When she was about four years old, the family moved to Liepaja, where her father became the train station master for the larger city of Liepaja. Her mother, Elza (Ikše) also had close family in Liepaja. Ingrīda had two older brothers, Haralds (1921) and Olgerts (1925). All three of the Dulpiņu kids often hung out with their cousins, the seven Grava kids, forming a closeknit pack of ten kids close in age (from 1921 to 1931), who lived near each other in Liepaja. All of the kids were very fond of each other, and Ingrida was particularly close to the two Grava sisters, Edite and Biruta.
During WWII, the Dulpiņš family fled Latvija, ending up in the Mēzene DP camp in Lubeck, Germany. Ingrida’s brothers were conscripted into the German army during the war. Olgerts was the lucky one, as he ended up in Germany after the war, while Haralds unfortunately had to remain in Latvija. Ingrida was a young teenager in the DP camp. She attended the Lubeck Latvian High School until it closed during the fall of 1948. She was remembered as being very smart & an excellent student, and also participated in many of the DP camp social activities, from girl scouts, to folk dancing.
After WWII ended, and the DP camps in Germany closed down, Ingrida’s father and brother were sponsored to go work in the Kerr-Addison Gold mine in Virginiatown, Ontario. In January 1949, Ingrida, an 18 year old teenager, and her mother Elza were able to emigrate to join them in Northern Ontario. This gold mine was one of the most productive of the time, and they desperately needed workers, welcoming the many European immigrants with open arms. As a result, many Latvians emigrated to northern Ontario, in particular to Kirkland Lake, Kearns, and Virginiatown after the war. These became vibrant communities, with lots of young people. The war was over, they had money in their pockets, and they lived in a beautiful setting, with lots of fishing, hunting and skiing in the Canadian boreal forests. For Latvians, these were also great places to pick mushrooms and blueberries. The men worked in the gold mines, but there were not a lot of options for work for the women. Ingrida worked as a babysitter for a young Ukrainian family with small children.
Ingrīda was one of the beauties of Kearns, very kind, with a sparkling personality & sharp mind. Jānis (Jancis) Vairogs was the roguish, classically handsome man with swept back blonde hair, who played volleyball and enjoyed partying with his buddies. He met the beautiful Ingrida, but was too scared to ask her out. He actually asked her brother, Olgerts, to find out if she would be willing to go out with him! They were married on May 21, 1950, in Virginiatown. There were 30 people present, and Archbishop Arnolds Lūsis presided over the wedding.
In Kearns, Ingrīda was close friends with Valentīna Bikaunieks, and the two of them would ski out onto the frozen lake in the middle of winter, cross their skis, lie back and sunbathe in the snow, before skiing home to make dinner. Her brother, Olgerts, later married Valentīna in 1955.
Ingrida was very close to her paternal grandmother, Agnese (Nēze) Norenbergs, who came to live with the Dulpiņu family up north in Kearns during the last years of her life (1878 -1954). Her grandmother taught her how to speak the Lību (Livonian) language, as she was a Lībiete. Unfortunately, Ingrida could not remember any of the Livonian language later in life.
Life went on, and many Latvians, including Ingrida, Jancis and her parents, left northern Ontario. Many headed to Toronto, with more job opportunities, and more Latvians. They first lived on Windermere Rd in the High Park area of Toronto, and then Ingrida and Jancis, as well has her parents, all lived in a duplex house at 39 Ridley Blvd in Toronto for many years.
After her mother and father died (in 1985 and 1987), Ingrīda and Jancis sold the house on Ridley Blvd, and moved out to Scarborough, to 6 Mist Hollow Square. This house was nearby to Edite (Grava) and Viesturs Zarins’ house. Edite, her cousin from Liepaja, and Ingrīda were always close. The two couples spent much time together, helping and supporting each other.
Ingrīda and Jancis had a beloved cottage up by Bobcaygeon, ON. She loved feeding a friendly chipmunk up there that she named Alvin. At home, they had a fluffy little white dog, named Bunny, whom she adored. Ingrida always had a soft spot for dogs!
For most of her career, Ingrida worked as a bookkeeper, first for a car dealership, and then later for Tridel, the real estate development firm. She was very good with numbers, organized and very practical. She loved to be well dressed for work, & always wore high heels. One day, on her way home from work, she broke one of the high heels. Ever practical Ingrida, she promptly broke off the heel of the other shoe and walked home in ‘slippers’.
Ingrida was very involved in the St Andrew’s Latvian Church, an active member of the church council, it’s women’s committee, and also served as its treasurer.
After Jancis and Oļģerts both died in 2010, life became more difficult for Ingrida, and her own health problems became very serious. She struggled with many infections in her legs over those few years, until it became medically necessary to amputate her leg in the fall of 2013. As a result, Ingrīda lived in the Scarborough General Hospital Rehab Unit for quite a few months until a suitable assisted living home could be located for her. During this time, her home in Scarborough had to be sold.
Ingrida lived at the Scarborough Retirement Residence on Markham Rd. Life in a wheelchair, even a motorized one, was challenging, but she never lost her sweet smile, and continued to be involved in the residence’s activities. She had a competitive streak, loved to play cards and go on trips to a casino!
Unfortunately, that facility did not have the equipment needed for her ongoing care, and she had to move again into the Chartwell Grenadier Retirement Residence by High Park right before Christmas 2017. She continued to enjoy life as well as she could, travelling around Toronto, and often going to the Latvian Centre via WheelTrans. Her iPad was her constant companion, for Mahjong games and emails. Ingrida had a lot of help and support from many of her local Grava family members, her dear friend Dzintra Mejoule, and Peter & Nancy Bikaunieks, all of whom she considered to be family. Ingrīda stayed at the Grenadier until February of 2024, when due to declining health, she moved into Kristus Darzs Latvian Home in Woodbridge, ON. There she once again enjoyed the company of her cousin Edite, who lived in the room next door. In particular, they enthusiastically attended the Latvian song singalongs, and visiting with each other.
Unfortunately, Edite’s health was also fading, and she passed away peacefully in Nov, 2024. Afterwards, Ingrida’s health and memory were also slipping away. It was not easy for a person who had been so organized and aware of everything to not be able to remember things, and this frustrated her greatly. Still her sunny smile would light up her face whenever we visited, “Hai-you!”, and she would eagerly ask us for news about how everyone was doing. She thoroughly enjoyed the frequent visits from her close family and friends, the many cards sent by relatives living further way, and the nightly phone calls from her godson, Jānis Dulpiņš.
As this past winter came to a close, we could all tell that our dear Ingrida was slipping away from us. Conversations became more difficult, but the spark in her eyes and warm smile were always still there.
Ingrida peacefully left this world in her sleep on the evening of March 30, 2025. We will all miss her terribly but we are thankful that she is now at peace.
********************
The funeral service will be livestreamed as of 9:40am on Saturday, April 26th. Please click on the link above during that time to connect. You can also view the recording as of April 29th by clicking on the media tab above.
*********************
Ingrīda Ella Sofija Dulpiņa Vairoga dzima 1930. gada 11. oktobrī Kandavā, Latvijā. Viņas tēvs, Kārlis Eduards Dulpiņš, bija Kandavas dzelzceļa stacijas vadītājs. Kad viņai bija četri gadi, ģimene pārcēlās uz Liepāju, kur tēvs kļuva par Liepājas pilsētas dzelzceļa stacijas vadītāju. Liepājā arī dzīvoja viņas mātes Elzas (Ikše) tuvi radinieki, Irma (Mindenberga) Grava ar ģimeni. Ingrīdai bija divi vecāki brāļi - Haralds (1921) un Olģerts (1925). Netālu Liepājā dzīvoja brālēni un māsīcas, septiņi Gravas bērni. Visi trīs Dulpiņu bērni bieži satikās ar viņiem, veidojot tuvu bērnu pulciņu (visi dzimuši starp 1921. un 1931. gadam). Visi bērni viens otru ļoti mīlēja, un Ingrīda īpaši bija tuva ar abām māsīcām, Edīti un Birutu.
Otrā pasaules kara laikā Dulpiņu ģimene izbēga no Latvijas un nonāca Mēzenes DP nometnē Libekā, Vācijā. Ingrīdas brāļus kara laikā iesauca vācu armijā. Olģertam laimējās, jo viņš pēc kara nonāca Vācijā, bet Haraldam dzīve palika Latvijā. Ingrīda bija jauna pusaudze DP nometnē, un viņa mācījās Libekas latviešu vidusskolā līdz 1948. gada rudenim, kad skolu slēdza. Skolas biedri viņu atcerējās kā ļoti gudru un teicamu skolnieci. Viņa piedalījās arī daudzās DP nometnes sabiedriskajās aktivitātēs, kā piemēram Gaidās un tautas dejās.
Kad Otrāis pasaules karš beidzās un DP nometnes slēdza, Ingrīdas tēvam un brālim Olģertam deva izdevību ceļot uz Kanādu, lai strādātu Kerr-Addison zelta raktuvēs ziemeļ-Ontario. Šī zelta raktuve bija viena no visražīgākajām tajā laikā, strādnieki bija ļoti vajadzīgi un raktuve labprāt pieņēma Eiropas emigrantus. Daudz latvieši pēc kara emigrēja uz Ontario ziemeļiem, īpaši uz Kirkland Lake, Kearns un Virginiatown, lai strādātu raktuvēs. Šīs pilsētiņas kļuva par sparīgām kopienām ar daudz jauniešiem. Kaŗš bija beidzies, kabatās bija naudiņa, viņi dzīvoja skaistā vidē, kur bija daudz iespēju makšķerēt, medīt, slēpot Kanādas boreālajos mežos, un bija lieliskas vietas kur lasīt sēnes un mellenes.
1949. gada janvārī, 18 gadus vecā Ingrīda, kopā ar savu māti Elzu, aizceļoja uz Kearns, Kanādu, lai būtu kopā ar Eduardu un Oļģertu. Vīrieši strādāja zelta raktuvēs, bet sievietēm nebija daudz darba iespēju. Ingrīda atrada darbu strādājot kā auklīte vietējai ukraiņu ģimenei ar maziem bērniem.
Ingrīda bija viena no Kearns skaistulēm, ļoti laipna, ar dzirkstošu un asu prātu. Jānis (Jancis) Vairogs bija spēcīgs, klasiski izskatīgs vīrietis ar gariem blondiem matiem, spēlēja volejbolu un labprāt izklaidējās kopā ar saviem draugiem. Viņš iepazinās ar skaisto Ingrīdu, bet bija pārāk kautrīgs viņu uzaicināt uz randiņu. Jānis beidzot lūdza viņas brālim Olģertam, lai noskaidrotu, vai Ingrīda būtu ar mieru ar viņu tikties! Ingrīda un Jancis apprecējās 1950. gada 21. maijā Virginiatown. Kāzās piedalījās 30 cilvēki, un tās vadīja arhibīskaps Arnolds Lūsis.
Ingrīdas vistuvākā draudzene bija Valentīna Bikaunieks. Ziemā, abas kopā slēpoja pa aizsalušo ezeru, krustoja slēpes, gulēja un sauļojās sniegā. Pēc tam devās mājās lai gatavotu vakariņas. 1955. gadā, Ingrīdas brālis Olģerts apprecēja Valentīnu.
Ingrīdai ļoti mīla bija vecmāmiņa no tēva puses, Agnese (Nēze) Norenberga, kura dzīves pēdējos gados (1878-1954) dzīvoja ar Dulpiņu ģimeni ziemeļos. Vecmāmiņa bija lībiete un iemācīja Ingrīdai lībiešu valodu. Diemžēl vēlāk dzīvē Ingrīda vairs nespēja atcerēties šo valodu.
Dzīve ritēja tālāk, un daudzi latvieši, ieskaitot Ingrīdu, Janci un viņas vecāki, atstāja ziemeļu Ontario un devās uz dienvidiem uz Toronto, kur bija labākas darba iespējas un kuplāka latviešu sabiedrība. Sakumā viņi dzīvoja Windermere Rd, High Park rajonā, un pēc tam Ingrīda un Jancis ilgus gadus nodzīvoja divstāvu mājā Ridley Blvd, Toronto, kopā ar Ingrīdas vecākiem.
Pēc tam kad viņas mātes un tēva aizgāja mūžībā (1985.g. un 1987.g.), Ingrīda un Jancis pārcēlās uz Scarborough. Šī māja atradās netālu no māsīcas Edītes (Gravas) un Viestura Zariņu mājas un abi pāri daudz laika pavadīja kopā, palīdzot un atbalstot viens otru.
Ingrīdai un Jānim ari sev uzcēla iemīļotu vasarnīcu Bobcaygeon, ON, pusotru stundas braucienu no Scarborough. Tur Ingrīda baroja draudzīgo vāverēnu, ko viņa nosauca par Alvīnu. Viņiem arī piederēja pūkains balts sunītis, vārdā Bunny, viņas mazais mīlulītis.
Lielāko daļu savā karjerā, Ingrīda strādāja par grāmatvedi, vispirms automašīnu tirdzniecībā, bet vēlāk nekustamā īpašuma kompānijā, Tridel. Viņai ļoti labi padevās skaitļi, viņa bija organizēta un ļoti praktiska. Viņai patika glīti saģērbties darbam, un vienmēr valkāja augstpapēžu kurpes. Kādu dienu, dodoties mājās no darba, viņai nolūza kurpei papēdis. Vienmēr praktiskā, Ingrīda nekavējoties nolauza otrai kurpei papēdi un devās mājās “čībiņās”.
Ingrīda bija ļoti ticīga, un iesaistījās Svētā Andreja latviešu draudzes darbā, aktīvi darbojās draudzes padomē, sieviešu komitejā, kā arī kalpoja kā draudzes kasiere.
Pēc Jāņa un Oļģerta nāvēm 2010. gadā, Ingrīdas dzīve strauji mainījās, jo pašas veselības problēmas kļuva nopietnas. Šo dažu gadu laikā viņa cīnījās ar vairākām kājas infekcijām. 2013. gada rudenī bija nepieciešami amputēt kāju. Pēc tam Ingrīda vairākus mēnešus dzīvoja Scarborough slimnīcas rehabilitācijas nodaļā, kamēr viņai tika atrasts piemērots mājoklis, un pārdeva viņas Scarborough māju.
Ingrīda dzīvoja Scarborough pansionātā, un kaut dzīve ratiņ krēslā nebija vienmēr viegla, Ingrīda nezaudēja savu saulaino smaidu un turpināja iesaistīties rezidences aktivitātēs. Viņai vienmēr bija dzīves prieks, patika spēlēt kārtis, un doties ekskursijās uz kazino!
Pēc laika, Ingrīdai vairāki aprīkojumi bija nepieciešami viņas nepārtrauktai aprūpei. Tieši pirms 2017. gada Ziemassvētkiem, viņai nācās atkal pārcelties uz citu Toronto pansionāti, Chartwell Grenadier, High Park rajonā.
Ingrīda turpināja baudīt dzīvi, vēl ceļojot pa Toronto, un bieži devās uz latviešu centru ar WheelTrans (autobusu). Viņas iPad bija pastāvīgi viņai klāt, lai spēlētu madžonga spēles un sūtītu e-pastus radiem un draugiem. Ingrīdai daudz palīdzēja un atbalstīja vietējie Gravas ģimenes locekļi, viņas dārgā draudzene Dzintra Mejoule, krustdēls Jānis Dulpiņš, un Pēteris un Nensija Bikaunieki, kurus viņa visus uzskatīja kā savu ģimeni.
Ingrīda nodzīvoja Grenadierā līdz 2024. gada februārim, kad veselības stāvokļa dēļ viņa pārcēlās uz Kristus Dārza latviešu aprūpes namu Woodbridge, ON. Tur viņa atkal baudīja savas māsīcas Edītes sabiedrību, jo dzīvoja blakus istabā. Abas māsīcas kopā apmeklēja nodarbības, un viņām itsevišķi patika latviešu dziesmu dziedāšana. Ingrīdai ļoti patika biežie ģimenes locekļu un draugu apmeklējumi, daudzās apsveikuma kartītes ko sūtīja tālāk dzīvojošie radiņi, kā arī krustdēla Jāņa Dulpiņa ikdienišķie telefona zvani.
Diemžēl Edītes veselība pasliktinājās un viņa mierīgi aizgāja mūžībā 2024. gada novembrī. Pēc tam arī Ingrīdai veselība un atmiņa pasliktinājās. Ingrīdai, kas bija tik organizēta un apzinīga, nebija viegli kad atmiņa vairs nekalpoja, un tas viņu ļoti nomāca. Tomēr viņas saulainais smaids nepazuda, un vienmēr mūs sveicināja ar jautru “Hai-jū!”, un labprāt jautāja par jaunumiem.
Kad pagājušā ziema tuvojās noslēgumam, mēs visi nojautām, ka mūsu mīļā Ingrīda no mums sāk aiziet. Sarunas kļuva grūtākas, bet nekad nezuda dzirkstis viņas acīs un sirsnīgais smaids.
Mierīgi, miegā, Ingrīda atstāja šo pasauli 2025. gada 30. marta vakarā. Mums visiem viņas ļoti pietrūkst, bet mēs esam pateicīgi ka viņa tagad ir mierā.
Funeral Details
Show location:
Visitation
York Cemetery & Funeral Centre
160 Beecroft, Toronto, ON, CANADA, M2N 5Z5
Get Directions
Saturday, 26 Apr 2025 9:00 AM - 10:00 AM
Memorial
York Cemetery & Funeral Centre
160 Beecroft, Toronto, ON, CANADA, M2N 5Z5
Get Directions
Saturday, 26 Apr 2025 10:00 AM - 11:00 AM
Interment
York Cemetery & Funeral Centre
160 Beecroft, Toronto, ON, CANADA, M2N 5Z5
Get Directions
Saturday, 26 Apr 2025 11:15 AM - 12:00 PM